Izvēlies es, vai tas sīkais! Stāsts, kas liks noticēt īstai mīlestībai ...

21.04.2018

Atvērās baznīcas durvis. Iegāja Saša, vedot aiz rokas astoņus gadus vecu zēnu. Sašu zināja viss ciemats, jauns puisis, strādīgs, nekad nevienam neatteica palīdzībā. Dzīvoja viņi divatā ar mammu - invalīdi, par kuru Saša rūpējās.

 

Saša pie mācītāja Vladislava aizveda zēnu. Sākumā, bērns vicināja galvu un kaut ko bubināja, mazliet vēlāk sāka plati smaidīt. Tad arī citi baznīcas apmeklētāji saprata, ka zēnam, kuru neviens un nekad šeit nebija redzējis ir Dauna sindroms.

 

 

Raksta turpinājums
Saša iepazinās ar Mašu trešajā klasē, kad skolotāja ieveda kabinetā tievu meiteni ar tumšiem matiem. Tad jau puisim galvā radās doma: Es izaugšu un apprecēšu viņu! Skola atradās nelielā pilsētā, kur Saša brauca ar autobusu, dažreiz pats, dažreiz ar māti. Tēvs jau sen nodzērās un nomira. Mašas tēvu nosūtīja strādāt pilsētas izpildkomitejā.
Viņi daudz kļūdījās, kā jau visi klasesbiedri, gāja ar draugiem uz kino vai piknikiem, bet meitene nekad neuzskatīja Sašu savādāku par citiem. Kādā brīdī visi tā satuvinājās, sadraudzējās - palīdzēja pulciņš, ko visi apmeklēja.
Meitenes dēļ Saša nopietni ķērās sev klāt, skolā viņš bija apaļīgs, tāpēc pierakstījās uz baseinu, pēc tam uz sporta zāli un drīz jau pārvērtās par visai simpātisku jaunekli. Viņš bieži vien pavadīja Mašu mājās un vienu vakaru viņa uzaicināja viņu uz tēju. Tur puisis iepazinās ar viņas mammu, Oksanu.
Viņa interesējās par viņa ģimeni un nākotnes plāniem. Saša godīgi pastāstīja, ka dzīvo laukos, tēva nav, palīdz mātei saimniecībā. Nākotnē vēlas pabeigt institūtā celtnieka profesiju. Viņš tā aizrunājās, ka pat nepamanīja Oksanas nikno skatienu uz meitu. Viņš attapās, kad viņa pateica: Saša, tev, laikam, jau laiks mājās?

Nākamajā dienā, Maša izvairījās no viņa, pat pameta pulciņu, sakot, ka gatavosies universitātes iestājeksāmeniem. Kad Saša piezvanīja uz viņas mājām, telefonu pacēla māte, viņa palūdza likt mierā viņas meitu. Puisis bija sagrauts.
Notika briesmīga lieta. Viņa māte darba laikā nokrita no liela augstuma, salauza mugurkaulu, bet izdzīvoja. Pēc šīs traumas viņa jau vairs nevarēja staigāt. Sašam bija tikai 17 gadu, kad uz viņa pleciem uzgūlās ne tikai rūpes par māti, bet arī par visu saimniecību.

Par Mašu viņš neaizmirsa, dažreiz viņš no klasesbiedriem dzirdēja, ka viņa tagad dzīvo galvaspilsētā, ka viņai ir jaunākais brālis, bet viņam ir kaut kādas problēmas ar veselību, ka drīz viņa precas un, ka viņa tagad ir šeit, pilsētā pie vecākiem.
Viņš uzlēca uz motocokli un devās pie viņiem uz mājām. Pie durvīm viņš dzirdēja Mašas balsi, bet durvis atvēra māte. Viņa izgāja un pietaisīja ciet durvis.

- Klausies, Saša! Es zinu, tu jau sen mīli Mašeņku. Ja mīli, ej prom! Tu tagad vari visu sabojāt. Tu esi labs puisis, es zinu. Un viņa to zina... Bet tu viņai neesi pāris. Jūs esat dažādi. Juris, viņas līgavainis, viņš ir no labas ģimenes, perspektīvs, uzticīgs. Pabeigs mācības un brauks praksē uz Angliju.

Tu taču gribi, lai viņa ir laimīga? Ko gan tu vari viņai dot? Cūkas un vistas? Dot mainīt pamperus tavai mammai? Jā-jā, piedod, es zinu, tā ir briesmīga traģēdija, man stāstīja. Bet es taču esmu māte, tu saproti mani, es vēlu savai meitai to labāko. Viss, ej prom!
Pirmo reizi mūžā Saša piedzērās. Pēc tam dzēra nākamajā dienā, pēc tam visu nedēļu, kamēr pie viņa neatnāca mācītājs Vladislavs. Viņi parunājās un Saša pārstāja dzert. Pēc mēneša Maša apprecējās un aizbrauca uz galvaspilsētu. Pēc pāris nedēļām nomira viņas tēvs.
Uz viņa bērēm viņi atkal satikās, Saša kopā ar klasesbiedriem atnāca atbalstīt meiteni. Viņas mamma bija sagrauta, Maša tikai slaucīja asaras un piespieda pie sevis brāļuku, kuram bija Dauna sindroms. Viņi pat lādzīgi neparunāja un Maša atkal aizbrauca pie sava vīra.
Gadi gāja, Saša visu laiku rūpējās par māti, uzturēja mājsaimniecību. Kļuva vīrišķīgs, bija skaistākais puisis visā ciemā, bet uz citām meitenēm pat neskatījās. Viņš bieži ņēma skolas albumu un skatījās uz skaisto meitēnu, tādu mīļu, bet tik tālu.

Kaut kā dodoties uz pilsētu pēc zālēm, Saša satika Mašu, kurai pie rokas bija brālis. Izrādās, nesen arī viņas māte nomira no vēža. Viņas vīrs grib atdot brāli bērnunamam, jo viņi nepavilks slimu bērnu.
- Juris, mans vīrs, sadusmojās, sāka bļaut. Brāļuku sabiedēja. Viņš raud, puņķojas... Bet Juris: Izvēlies - es, vai tas sīkais! Ak, mana mammīte, viņai tā patika Juris, teica, ka būšu laimīga ar vinu, bet tagad mēs šķiramies...

- Zini, braucam pie manis. Es pīrāgus izcepšu, kā arī mazjam būs interesanti, mēs nesen kazlēnu nopirkām.

- Tieši tagad?

- Kāpēc gan ne?

Pēc gada atvērās baznīcas durvis un ienāca Maša ar zīdaiņu meitenīti uz rokām - tā bija viņas un Sašas meita. Nopakaļ nāca Saša, vedot aiz rokas Mašas brāli. Vini kļuva par ļoti skaistu pāri, viņi bija laimīgi. Tā ir īsta mīlestība!
Patika raksts? Atbalsti Dope.lv, uzspied:

Saistītie raksti

Komentāri [0]

Nav neviena komentāra.
Lai pievienotu savu komentāru, Tev jāpieslēdzas.
  • Nākamā lapa nejaušā secībā
  • gangnam.lv