Lasītāja - Kaspars Grasis pārdomas. "Grēki un depresija" 

Kāds sakars
Tā nu ir sanācis, ka mēs grēkojam. Ejam savu emociju jeb iegribu pavadā un darām to, kas mums ir skaidri zināms ļaunums. Mēs to pilnīgi apzināmies. Mums katram ir sava vērtību skala, kura ļoti skaidri definē, kas ir un kas nav pareizi, ko un kādos apstākļos drīkst vai nedrīkst darīt un kam.

Jā – mēs protam atrast atrunas un attaisnojumus, taču, „nepareizais” darbs iekārsies mūsu dvēseles „bilancē”. Tas paliek tajā spoguļattēlā, kurā mēs paši sevi vērtējam. Ja šādu „nepareizo” darbiņu mums ir sakrājies tā pavairāk, tad mums pārstāj patikt, tas, ko mēs redzam, ieskatoties savas dvēseles spogulī, un mēs pārstājam paši sev patikt. Mēs vairs neesam mierā ar sevi un sākam sevi apzināti vai neapzināti sodīt. Mēs paši – neviens cits. Šajā gadījumā mēs sev paši esam advokāts, prokurors, tiesnesis un bende. Spriedums nav pārsūdzams augstākā instancē, bet varbūt tomēr...

Ja ļauno darbu sakrājas pavisam daudz, mēs izvēlamies, nevis atbildēt, bet pārstāt lūkoties savas dvēseles spogulī, mēs bēgam. Mēs nevēlamies redzēt savas vainas un kļūdas. Mēs nevēlamies par tām uzņemties atbildību, jo mums ir bailes ieraudzīt savu atspulgu un ielūkoties katrs savā Misterā Haidā. Mēs katrs barojam savus monstrus, melojot paši sev un neizvērtējot situāciju adekvāti. Mēs pieņemam savus melus par patiesību, jo galu galā, viss taču ir forši, ja vien nebūtu kāds „ja”. Meliem ir tieksme katrā nākamajā solī apaugt ar vēl jauniem meliem ģeometriskā progresijā. Te nu mēs, pavisam nemanot, jau melojam saviem mīļajiem par visādiem sīkumiem, te sākam zagt, un te ņemam rokās nazi un sākam slepkavot. Es, protams, pārspīlēju, taču galapunkts izskatās tieši šādi. Mēs baidāmies paši sev nepatikt, un ar šīm bailēm mēs grimstam tālāk melu purvā, kas mūs atbrīvo no jebkādas atbildības par mūsu darbiem. Un šeit parādās maģiskais „ja”. Viss būtu perfekti un mēs varētu dzīvot savā mazajā fantāziju pasaulē, JA mēs nesaskartos ar realitāti. Mūsu meli pašiem sev maina mūsu uztveres matricu, un mēs pārstājam uztvert informāciju adekvāti. Mēs to VIENMĒR uztveram caur savas sabojātības prizmu. Šajā gadījumā caur slāņiem un slāņiem ar meliem. Ar meliem pašiem sev. Mēs vairs neredzam to, kas notiek patiesībā, bet gan to ko, vēlamies ieraudzīt. Mūsu zemapziņa vairs mūs neaizsargā, tā klusē, jo šajā melu juceklī tā vairs nespēj noorientēties un dot mūsu intuīcijai komandu - mūs informēt par pareizo izeju. Mērķis ir sasniegts. Mūsu trauslais ego ir izglābts. Mēs savā prātā atbilstam tai ainai, ko esam sev uzbūruši, tikai par kādu cenu...? Vai briesmonis, kurš lūkojās uz mums spogulī ir pelnījis tur būt? Un kas notika ar to mazo nevainīgo būtni, kuru mūsu mātes laida pasaulē??? Padomājiet par to!

Šeit dzimst klasiskais jautājums – Ko darīt? Kā, lai pārtrauc pašiznīcināšanās ceļu un izlabo skatu spogulī?
Drošvien jāsāk ar problēmas atzīšanu... pašam sevī. Droši un skaidri pasakot – es esmu melis. Patiesībā, ja kādam ir interesanti – ir tāda reāla slimība kognitīvā disonanse. Bet tas ir pagaidām līdz galam neatdzimušās medicīnas viedoklis. Es to saukšu vienkārši par maldugunīm, kuras aizvilināt spēj jebkuru, pat Sprīdīti.
Ja mēs spējam savākties tik daudz, lai atzītu, ka ir problēma un ka mēs paši sevi mānām, ka mēs paši liekam sev maldīties pa sava prāta izveidoto labirintu, tad mums ir iespēja no tā izkļūt. Mums , tad ir jāsaprot, ka tikai pašu prāts ir īstenais ienaidnieks, kurš ar neiedomājamu cītību sargā mūsu ego no satricinājumiem, atkal un atkal liedzot mums ieskatīties patiesajā savas būtības atspulgā, jo , mūsu ego to nepārdzīvos. Lai šo mezglu atrisinātu man redzās tikai divas izejas. Pirmā ir visnotaļ klasiska un rietumnieciska – atrast psihologu, analītiķi vai terapeitu kurš mūsu ego paņems pie rociņas un izvedīsno meža, taču man šķiet, ka mēs paši varam arto tikt galā – pirmkārt. Otrkārt, ja jau mēs tik labi protam melot sev, tad tas nozīmē, ka arī citiem mēs varam iestāstīt jebko. Šajā gadījumā tam pašam speciālistam mēs NEKAD neatklāsim lietu patieso būtību, kas viņam stipri apgrūtinās ceļa meklējumus... attiecīgi Jūsu tēriņus.
Otrs ceļš ir darīt visu pašiem. Mums visa gudrība sen ir iedota. Praktiski ar mātes pienu uzņemta. Senās tautas gudrības, kuras tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Taču arī šeit ir savi „BET”. Zināšanas ir atstātas nedaudz „šifrētas” tās nav pašā virspusē. Tās atklājas tikai zinošam meklētājam. Tātad – noteikti varam atcerēties pasaku vai teiku varoni, kurš nonāk labirintā vai tumšā mežā vai jebkurā citā vietā, kurai, šķiet, nav izejas. Atceraties šo stāstu? Kas notiek tāl
Raksta turpinājums
Patika raksts? Atbalsti Dope.lv, uzspied:

Saistītie raksti

Komentāri [0]

Nav neviena komentāra.
Lai pievienotu savu komentāru, Tev jāpieslēdzas.
  • Nākamā lapa nejaušā secībā
  • gangnam.lv