Tēvs pieķēra 17 gadīgu meitu ar svešinieku gultā. Reakcija bija negaidīta! 

21.10.2016

Meitas pieaugšanas brīdis ir satraucošs vecākiem. Iepazīšanās ar meitas puisi - tas ir ļoti grūts process. It īpaši, ja tam negatavojas laicīgi, bet vienkārši pieķer gultā meitu ar svešinieku.

 

Līdzīgs atgadījums notika ar vienu krievu emigrantu Amerikā. Viņš ne tikai no šīs situācijas veikli izgrozījās, bet arī atrada jaunu ģimenes locekli. Šis stāsts `uzsprdzināja` internetu, pēc tā kad vīrietis to ielika viena no forumiem.

 

`Mēs emigrējām no Krievijas uz Ameriku 90. gadu sākumā. Ar laiku mēs tur iedzīvojāmies, iegādājāmies savu personīgo māju, kur dzīvojām draudzīgi un laimīgi.

 

Kādu dienu, pamostoties agri no rīta, es no guļamistabas nokāpu uz pirmo stāvu, lai pagatavotu vakariņas. Viesistabā uz dīvāna es pamanīju savu meitu apskāvušos ar svešu puisi. Acīmredzot viņiem bija karsta nakts, tāpēc viņi saldi gulēja un nedzirdēja manus soļus.

 

Es klusām devos uz virtuvi, kur ātri pagatavoju brokastis. Pēc tam atgriezos otrajā stāvā un brīdināju sievu par notikušo. Pie reizes arī dēlam un jaunākajai meitai pateicu, lai neceļ troksni, jo esmu nolēmis pārim uztaisīt pārsteigumu.

 

Mēs visi kopā nokāpām lejā un uzklājām brokastu galdu. Der piebilst, ka mēs ēdam tajā pašā viesistabā, kur gulēja mana meita ar svešinieku, sešus metrus no dīvāna. Visi piesēdās pie galda, bet es skaļi uzsaucu `Jaunais cilvēk!`.

Raksta turpinājums
Viņš negaidīti strauji apsēdās. Tad es no galda atbīdīju krēslu un teicu: `Sēdies! Brokastis ir gatavas!`

Es centos radīt tādu izskatu, it kā mēs tūlīt no priekiem apēdīsim viņu brokastīs. Viņš aizsteidzās aiz dīvana, lai apģērbtos. Apsēžoties pie galda, puisis manāmi nervozēja. Turklāt, mans dēls (kura augums ir vairak kā 190 cm) klusējot papliķēja viņam pa plecu, vēsi paskatījās acīs un pamāja ar galvu. Pārējie ģimenes locekļi klusēja un skatījās savos šķīvjos.

Tad, kā vien spēju ar nopietnu sejas izteiksmi un rupju krievu akcentu es puisim teicu: `Mans draugs, es vēlos uzdot tev svarīgu jautājumu un atbilde būs ļoti svarīga ... priekš tevis!` Tajā brīdī es pamanīju, ka puisis nosvīda no uztraukuma. `Un tā, mans jautājums. Tev patīk kaķi?`

Tas sasmīdināja visus cilvēkus un atviegloja situāciju, tālākā saruna ar meitu un viņas puisi norisinājās draudzīgi. Bija redzams, ka puisis ir visai labs, kaut vai arī viņam nebija izglītības. Viņš izrādījās patīkams sarunubiedrs. Viņš godīgi atzinās, ka viņam nav ģimenes, ir nepabeigta izglītība, nav pastāvīga darba, bet viņš ļoti dievina manu meitu un ir gatavs uz visu viņas dēļ.

Meita pastāstīja, ka viņi satiekās vairāk kā mēnesi. Katru rītu viņš viņu sagaida pie mājas un ar velospēdu aizved līdz skolai. Pēc stundām viņš arī pavada viņu mājām. Puisis likās ļoti labs un es nolēmu nejaukties viņu attiecībās. Astoņu mēnešu garumā, viņi turpināja satikties. Puisis gandrīz katru dienu ciemojās pie mums un mūsu ģimene jau paspēja viņu iemīlēt. Kad viņš nevarēja atnākt pie mums darba dēļ, mums viņa pietrūka.
Kādu dienu, mans dēls ar puisi izrunājās un uzzināja, ka viņš ir bezpajumtnieks. Kad viņam bija 15 gadi, viņa tēvs uztaisīja pašnāvību, bet māte nomira trīs nedēļas pēc tam, no narkotiku pārdozēšanas. Paliekot bez vecākiem, puisim nācās izdzīvot pašam. Izīrēto treileri, kurā dzīvoja viņa ģimene atņēma nenomaksāšanas dēļ, tā kā puisim nācās palikt pa nakti kur vien pagadās: pie paziņām, parkā, lētās viesnīcās. Ar manu meitu viņi iepazinās skolas pagalmā, kad piestrādāja tur kopjot dārzu.

Izrādījās, ka puisim faktiski nebija bērnības. Es pastāstīju šo stāstu savai sievai un jaunākajai meitai, viņas sāka raudāt. Es sadusmojos uz savu vecāko meitu: kā viņa spēja laist puisi ārā no mājas, zinot, ka viņam nav kur iet?

Tajā dienā, pēc sarunas ar dēlu, es satiku puisi un pasniedzu viņam mūsu mājas atslēgas. Mēs iedalījām viņam istabu, kuru neizmantojām un glabājām tajā visādas nevajadzīgas lietas. Visu atlikušo nedēļu mēs kopā ierīkojām istabu. Bija redzams, ka puisis prot rīkoties ar instrumentiem un saprot sadzīves darbu jēgu. Viņš bija saimniecisks.

Tas viss notika 2000. gadā. Tagad viņš mums ir kā dēls. Viņam ar manu meitu ir laimīga ģimene. Viņi mums ir dāvājuši trīs jaukus mazbērnus. Puisis pats nostājās uz kājām un tagad viņam ir savs bizness.

Šis stāsts pierāda, ka cilvēkam vienmēr ir jādod otrā iespēja.
Patika raksts? Atbalsti Dope.lv, uzspied:

Saistītie raksti

Komentāri [0]

Nav neviena komentāra.
Lai pievienotu savu komentāru, Tev jāpieslēdzas.
  • Nākamā lapa nejaušā secībā
  • gangnam.lv